Prokurora madāma ieveda Portosu blakus istabā, un te sākās samierināšanās mēģinājumi.
— Jūs varat nākt pusdienās trīs reizes nedēļā, — Koknara madāma sacīja.
— Paldies, — Portoss atteica, — bet es neko nevēlos pārspīlēt. Turklāt man nopietni jādomā par ekipējumu.
— Tas tiesa … — prokurora madāma nopūzdamās piekrita. — Šis nelaimīgais ekipējums.
— Diemžēl jā, — Portoss sacīja.
— No kā tad sastāv ekipējums jūsu pulkā?
— Ak, no daudzām lietām, — Portoss atbildēja. — Musketieri, kā jums zināms, ir izlases karaspēks, un viņiem vajadzīgas daudzas lietas, kuru nevajag ne gvardistiem, ne šveiciešiem.
— Pastāstiet, Portosa kungs, sīkāk.
— Kopsummā tas var sniegties līdz… — iesāka Portoss, gribēdams labāk cīnīties par visu kopā nekā par atsevišķām sastāvdaļām.
Prokurora madāma trīcēdama un drebēdama gaidīja.
— Līdz kādai summai? — viņa beidzot ieprasījās. — Ceru, ka tā nepārsniegs …
Koknara kundze nenobeidza, vārds viņai aizspriedās rīklē.
— O, nē! Tā nepārsniegs divtūkstoš pieci simti livrus, — Portoss atbildēja. — Domāju pat, ka, rīkodamies taupīgi, iztikšu ar divtūkstoš livriem.
— Dievs tēvs! Divtūkstoš livru! — viņa iesaucās. — Tas taču ir vesels kapitāls.
Portoss zīmīgi saviebās, un Koknara madāma saprata.
— Es lūdzu, lai jūs pastāstāt par ekipējumu sīkāk tādēļ, — viņa paskaidroja, — ka man daudzi radi un klienti ir tirgotāji, un esmu pārliecināta, ka es varētu iegādāties jums vajadzīgās lietas divreiz lētāk nekā jūs pats.