—   A! —- Portoss novilka. — Ja jūs to gribējāt sacīt, tad tas ir kas cits!

—   Jā, mīļais Portosa kungs! Piemēram, vai jums pirmkārt nav vajadzīgs zirgs?

—  Jā, zirgs.

—   Lieliski! Man ir taisni tas, kas jums vajadzīgs.

—   Jauki! — Portoss nopriecājās. — Tātad ar zirgu būtu kār­tībā. Tālāk man vajadzīgs pilnīgs apseglojums, bet to nu gan var nopirkt pats musketieris. Starp citu, tas nemaksās vairāk par trīssimt livriem.

—   Trīssimt livru? Labi, lai būtu trīssimt livru, — prokurora madāma nopūzdamās sacīja.

Musketieris smīnēja: lasītājs taču atcerēsies, ka Portosam bija palicis Bekinghemas hercoga dāvātais apseglojums, un šos trīs­simt livrus viņš domāja slepus iebāzt sev kabatā.

—  Tālāk, — viņš turpināja, — manam sulainim vajadzīgs zirgs un man ceļasoma. Kas attiecas uz ieročiem, par tiem neraizējie­ties: tie man ir.

—   Zirgs jūsu sulainim? — prokurora madāma gausi atkār­toja. — Tas būs pārāk grezni, mans draugs.

—   Kundze, vai jūs mani uzskatāt par kādu diedelnieku? — Portoss lepni atcirta.

—   Nē, es tikai gribēju teikt, ka glīts mūlis reizēm izskatās tikpat labi kā zirgs, un man šķiet, ja pagādātu Musketonam mūli…

—  Var iztikt ar glītu mūli, — Portoss piekrita. — Jums tais­nība, esmu redzējis lepnus spāniešus grandus, kuriem visa svīta jāja uz mūļiem. Bet tad gan, Koknara kundze, lai tas būtu izrotāts ar spalvu kušķiem un zvārguļiem.