— Pats par sevi saprotams, — prokurora madāma apsolīja.
— Atliek vēl ceļasoma, — Portoss turpināja.
— Par to neraizējieties! — Koknara madāma iesaucās. — Manam vīra ir piecas sešas somas, izvēlieties no tām labāko. It īpaši vienu viņš aizvien labprāt ņēma līdzi ceļojumos, tanī var ielikt vai pusi pasaules.
— Tātad šī soma ir tukša? — Portoss vientiesīgi jautāja.
— Protams, ka tā ir tukša, — tikpat vientiesīgi atbildēja prokurora madāma.
— Bet man, mana dārgā, vajadzīga pielocīta soma! — Portoss iesaucās.
Koknara kundze atkal dziļi nopūtās. Moljērs vēl nebija uzrakstījis savu «Skopuli». Koknara madāma izrādījās īsta Arpagona priekštece.
Līdzīgā garā viņi pārrunāja arī par pārējo ekipējumu, un apspriedes rezultātā prokurora madāma apņēmās izmaksāt astoņsimt livru naudā un pagādāt zirgu un mūli, kuriem būs tas gods' nest uz savas muguras Portosu un Musketonu pretī slavai.
Kad viņi bija par visu vienojušies, Portoss atvadījās no Koknara kundzes. Viņa gan centās musketieri vēl aizturēt, mīlīgi skatīdamās uz viņu, bet Portoss aizbildinājās ar neatliekamām dienesta darīšanām, un karaļa priekšā prokurora madāmai vajadzēja piekāpties.