D'Artanjans pa to laiku, neklausīdams sirdsapziņas balsij un Atosa prātīgajiem padomiem, kā jau stāstījām, ar katru stundu aizvien vairāk iemīlējās milēdijā. Diendienā apmeklēdams daiļo dāmu un apbērdams viņu ar savu jūtu apliecinājumiem, dēkai­nais gaskonis bija pārliecināts, ka agri vai vēlu viņa atbildēs uz tām.

Kādu vakaru, būdams lieliskā garastāvoklī, spārnots kā cil­vēks, kas nākotnē sagaidīs zelta lietu, viņš, nākdams pie milē­dijas, vārtos satika istabeni; šoreiz daiļā Ketija neapmierinājās ar vieglu pieskaršanos garāmejot, bet maigi satvēra jaunekļa roku.

«Jauki!» d'Artanjans nopriecājās. «Viņai kundze droši vien uzdevusi man ko pateikt, varbūt uzaicināt uz satikšanos, jo milē­dija pati nebūs uzdrošinājusies par to runāt ar mani.»

Viņš raudzījās uz daiļo meiču cik vien uzvaroši spēdams.

—   Kavaliera kungs, es vēlētos jums ko pateikt… — istabene nomurmināja.

—   Runā, mans bērns, es klausos, — d'Artanjans atteica.

—   Šeit tas nav iespējams, jo mans stāsts būs garš un, galve­nais, neviens cits nedrīkst to dzirdēt.

—   Ko tad lai darām?

—   Ja kavaliera kungs gribētu man sekot, — Ketija bikli at­bildēja.