— Kurp vien vēlaties, daiļais bērns.
— Tad nāciet!
Un Ketija, nelaizdama vaļā d'Artanjana roku, uzveda viņu pa tumšām vītņu kāpnēm apmēram piecpadsmit kāpienus, tad atvēra kādas durvis.
— Nāciet iekšā, kavaliera kungs, — viņa aicināja, — šeit mēs būsim vieni un varēsim aprunāties.
— Daiļaviņ, kas šī ir par istabu? — d'Artanjans jautāja.
— Tā ir manējā, kavaliera kungs. Redziet, šīs durvis to savieno ar manas kundzes guļamistabu. Bet neraizējieties, milēdija nedzirdēs, ko mēs runāsim, jo viņa nekad agrāk par pusnakti neiet gulēt.
D'Artanjans paskatījās apkārt. Mazā istabiņa bija ļoti spodra un gaumīgi iekārtota, taču musketiera skatiens neviļus apstājās pie durvīm, kuras pēc Ketijas apgalvojuma vedot uz milēdijas guļamistabu.
Ketija uzminēja, kas norisinājās jaunekļa dvēselē, un dziļi nopūtās.
— Kavaliera kungs, jūs ļoti mīlat manu kundzi! — viņa sacīja.
— O, Ketij, neizsakāmi! Esmu viņā neprātīgi iemīlējies!
Ketija atkal izdvesa smagu nopūtu.
— Ak vai, mans kungs, tas ir ļoti bēdīgi, — viņa teica.
— Pie joda, kas tad tur bēdīgs? — d'Artanjans jautāja.
— Tas, ka mana pavēlniece nemaz nemīl jūs, — Ketija atbildēja.
— Vai viņa tev uzdeva man to pasacīt? — d'Artanjans jautāja.
— Nē, mans kungs! Es pati aiz līdzjūtības pret jums nolēmu jums to pateikt,
— Paldies, mīļā Ketij, bet tikai par tavu labo nodomu, jo šis atklājums, kā tu pati sapratīsi, nemaz nav patīkams.