—  Tas nozīmē, ka jūs neticat maniem vārdiem, vai ne?

—   Daiļais bērns, tādiem vārdiem, kaut vai aiz patmīlas, vien­mēr ir grūti ticēt.

—  Tātad jūs man neticat?

—   Jāatzīstas, kamēr tu nesniegsi kādu pierādījumu savam ap­galvojumam …

—   Ko jūs teiksiet par šo?

Ketija izvilka no ņiebura mazu vēstulīti.

—  Vai tā ir man? — strauji paķerdams vēstulīti, d'Artanjans iejautājās.

—   Nē, kādam citam.

—   Citam?

—  Jā.

—   Ka viņu sauc? — d'Artanjans iesaucas. ,

—  Lasiet uz aploksnes!

—   Grāfam de Vardam.

Pašapzinīgais gaskonis uzreiz atcerējās Senžermēnā novēroto ainu. Ar zibenīgi strauju kustību viņš atplēsa aploksni, kaut gan Ketija iekliedzās, redzēdama, ko viņš nodomājis darīt vai, parei­zāk sakot, jau izdarījis.

—   Mans dievs! Kavaliera kungs, ko jūs darāt? — viņa iesau­cās.

—   Nekā sevišķa! — d'Artanjans atbildēja un lasīja:

«Jūs neatbildējāt uz manu pirmo vēstuli. Vai esat vēl nevesels jeb jau aizmirsis, ar kādām acīm skatījāties uz mani ballē pie de Gīza kundzes? Grāf, sniedzu jums izdevību! Nepalaidiet to garām!»

D'Artanjans nobālēja. Bija aizvainota viņa patmīlība, bet viņš nodomāja, ka aizvainota ir mīlestība.

—   Nabaga mljais d'Artanjana kungs! — līdzjūtīgi ieteicās Ketija, atkal paspiezdama jaunekļa roku.