— Vai tev, mazā, manis žēl? — d'Artanjans jautāja.
— Jā, no visas sirds! Jo arī es zinu, kas ir mīlestība!
— Tu zini, kas ir mīlestība? — d'Artanjans ieprasījās, pirmo reizi paskatīdamies ar zināmu vērību uz Ketiju.
— Diemžēl jā!
— Tad labāk nenožēlo mani, bet palīdzi man atriebties tavai pavēlniecei.
— Kādā veidā jūs gribētu viņai atriebties?
— Es gribētu viņu uzveikt un ieņemt mana sāncenša vietu.
— Tādā gadījumā es jums, kavaliera kungs, nekad nepalīdzēšu, — Ketija strauji attrauca.
— Kāpēc tā? — d'Artanjans brīnījās.
— Aiz diviem iemesliem.
— Un kādi tie būtu?
— Pirmkārt, mana pavēlniece nekad jūs nemīlēs.
— Kā tu to zini?
— Jūs viņu esat smagi aizvainojis.
— Es? Ar ko es būtu varējis viņu aizvainot, ja kopš paša mūsu pazīšanās sākuma esmu kā vergs pie viņas kājām? Lūdzu, pasaki man to!
— To es pasacīšu tikai tādam cilvēkam, kas ieskatīsies manas dvēseles dziļumos.
D'Artanjans otrreiz cieši paskatījās uz Ketiju. Jaunā meiča bija tik ziedoša un daiļa, ka daža laba hercogiene būtu ar mieru atdot savu kroni par viņas daiļumu.
— Ketij, es ieskatīšos tavā dvēselē, kad vien tu vēlēsies, — d'Artanjans apgalvoja, — par to, mīļais bērns, nešaubies.
Un viņš noskūpstīja meiču, kas kļuva sarkana kā ķirsis.