— Nē, jūs mani nemīlat! — Ketija iesaucās. — Jūs pats tikko sacījāt, ka mīlat manu pavēlnieci.
— Vai tas tevi kavē man atklāt otro iemeslu?
— Otrs iemesls, kavaliera kungs, ir tas, — atbildēja Ketija, ko bija iedrošinājis skūpsts un arī jaunekļa acu izteiksme, — ka mīlestībā katrs pūlas savā labā.
Tikai tagad d'Artanjans atcerējās Ketijas ilgu pilnos skatienus, pastāvīgās sastapšanās gan priekšistabā, gan kāpnēs, gan koridorā, rokas pieskārienus ikreiz, kad vien viņa bija gadījusies tam ceļā, un apslēptās nopūtas. Bet, aizrāvies tieksmē patikt mi- lēdijai, viņš nebija pievērsis uzmanību tās istabenei: kas medī ērgli, neievēro zvirbuli.
Taču tagad mūsu gaskonis uzreiz aptvēra, kādus labumus viņš var gūt no Ketijas mīlestības, ko meiča nupat tik vientiesīgi vai arī tik nekautrīgi bija atklājusi: viņš var dabūt savās rokās grāfam de Vardam adresētās vēstules, var pastāvīgi novērot milē- diju: jebkurā brīdī ieiet Ketijas istabā, kas atradās blakus viņas pavēlnieces guļamistabai. Kā redzam, neuzticīgais jauneklis domās jau upurēja nabaga meiču, lai ar labu vai ar ļaunu iegūtu milēdiju.
— Mīļā Ketij, — viņš teica jaunajai meičai, — tu šaubies par manu mīlestību. Vai vēlies, lai to pierādu?
— Par kādu mīlestību jūs runājat?
— Par to, kuru esmu gatavs just pret tevi.