— Kā jūs to pierādīsiet?
— Vai vēlies, lai šovakar pavadu ar tevi tās stundas, kuras parasti pavadu ar tavu pavēlnieci?
— Jā, ļoti! — iesaucās Ketija, sasizdama plaukstas.
— Labi, dārgais bērns, — d'Artanjans sacīja, atlaizdamies atzveltnes krēslā, — un es tev pateikšu, ka tu esi visdaiļākā kal- ponīte, kādu jebkad esmu redzējis!
Viņš to apgalvoja tik dedzīgi un daiļrunīgi, ka nabaga meiča, kas labprāt noticētu šim apgalvojumam, galu galā arī noticēja… Tomēr d'Artanjanam par lielu pārsteigumu daiļā Ketija diezgan noteikti aizsargājās.
Uzbrukumos un aizsardzībā laiks aizrit ātri.
Nosita pusnakti, un gandrīz tai pašā laikā milēdijas istabā iešķindējās zvaniņš.
— Augstais Dievs! — Ketija iesaucās. — Kundze sauc mani! Ej, tagad ej ātri projām!
D'Artanjans piecēlās, paņēma cepuri, it kā grasīdamies paklausīt, un tad strauji atvēra nevis ārdurvis, bet liela skapja durvis un paslēpās tanī starp milēdijas kleitām un mājas tērpiem.
— Ko jūs darāt? — Ketija iesaucās.
Jau iepriekš paguvis izņemt skapja atslēgu, d'Artanjans, nekā neatbildējis, ieslēdzās no iekšas.
— Ko tas nozīmē? — milēdija skarbi uzkliedza. — Vai jūs guļat, ka nenākat, kad es zvanu?
D'Artanjans dzirdēja, ka strauji tika atrautas durvis, kas veda uz milēdijas guļamistabu.
— Es eju, milēdij, es eju! — atsaucās Ketija, mezdamās pretī savai pavēlniecei.