Sajūsmināts, ka viņam darīšana ar tik krietnu džentlmeni, an­glis apskāva d'Artanjanu un izteica tūkstoš laipnību trim muske­tieriem. Tā kā Portosa pretinieks jau bija iecelts karietē un Ara­misa pretinieks aizmucis, tad visi pievērsās mirušajam.

Cerēdami, ka varbūt ievainojums nav nāvīgs, Portoss un Ara­miss sāka viņu izģērbt, un viņam no jostas izkrita cieši pieblī­vēts naudas maks. D'Artanjans pacēla to un pasniedza lordam Vinteram.

—   Pie velna, ko tad es lai ar to daru? — anglis jautāja.

—   Nododiet maku viņa ģimenei, — d'Artanjans sacīja.

—  Viņa ģimenei gan Joti vajadzīgs tāds nieks: tā mantos piec­padsmit tūkstoš luidoru rentes. Atdodiet maku saviem sulaiņiem.

D'Artanjans iebāza maku kabatā.

—   Un tagad, mans jaunais draugs, jo ceru, ka atļausiet jūs tā saukt, — teica lords Vinters, — ja vēlaties, stādīšu jūs priekšā manai māsai lēdijai Klarikai. Es gribu, lai arī viņa veltī jums labvēlību, jo vairāk tāpēc, ka viņa galmā ir labi ieredzēta un varbūt nākotnē varēs aizbilst par jums kādu vārdu.

D'Artanjans pietvīka aiz prieka un, apliecinādams piekrišanu, palocījās.

Pa to laiku pie d'Artanjana bija pienācis Atoss.

—   Ko jūs domājat darīt ar šo maku? — viņš tam klusu pie auss jautāja.

—   Grasījos atdot to jums, mīļais Atos.

—  Man? Kādēļ?

—  Sasodīts! Jus viņu nogalinajāt: maks ir uzvarētāja guvums.