Abas iegāja guļamistabā, un, tā kā durvis palika vaļā, tad d'Artanjans dzirdēja, ka milēdija kādu brīdi vēl rāja istabeni, bet tad nomierinājās un, kamēr Ketija palīdzēja tai noģērbties un sakārtoties, saruna novirzījās uz viņu, d'Artanjanu.

—   Šovakar mūsu gaskonis neatnāca, — milēdija sacīja.

—   Kā tad tā, kundze? — Ketija iejautājās. — Vai tad viņš, vēl nekļuvis laimīgs, jau būtu kļuvis neuzticīgs?

—   Nē! Droši vien viņu aizturējis de Trevila kungs vai dez Esāra kungs. Es, Ketij, apzinos savus spēkus, viņš ir manā varā.

—   Ko kundze ar viņu darīs?

—   Ko es ar viņu darīšu!… Esi mierīga, Ketij, starp šo cil­vēku un mani ir kaut kas tāds, ko viņš pats nezina … Viņa dēj es tikko nezaudēju viņa eminences uzticību … O, es atriebšos!

—   Es domāju, ka kundze viņu mīl?

—   Es lai viņu mīlētu! Es viņu nicinu! Nejēga, kas turējis savās rokās lorda Vintera dzīvību un nav viņu nogalinājis! Cil­vēks, kura dēļ esmu zaudējusi trīssimt tūkstoš livru rentes!

—  Tas tiesa, — Ketija piekrita, — jo jūsu dēls būtu bijis vie­nīgais sava tēvoča mantinieks un līdz viņa pilngadībai viss viņa īpašums atrastos jūsu rīcībā.

D'Artanjans notrīsēja, dzirdēdams, kā šis maigais radījums vainoja viņu par to, ka viņš nebija nogalinājis cilvēku, ko pati apbēra ar draudzības apliecinājumiem, dzirdēdams griezīgo balsi, kuras skarbumu salona sarunās milēdija aizvien centās noslēpt.