—  Es jau sen būtu viņam atriebusies, — milēdija turpināja, — ja kardināls nezin kāpēc nebūtu man licis viņu saudzēt.

—   Jā, toties kundze nav saudzējusi jauno sievieti, ko viņš mīlēja!

—   O, šī sīkpreču tirgotāja sievu no Fosuajē ielas! Vai tad viņš jau nav aizmirsis, ka tā vispār dzīvojusi? Neko teikt, laba atriebība!

D'Artanjanam izspiedās auksti sviedri uz pieres: šī sieviete bija īsts briesmonis.

Viņš atkal ieklausījās, bet, diemžēl, milēdijas tualete bija no­beigta.

—   Labi, varat iet, — milēdija sacīja, — bet rīt mēģiniet bei­dzot dabūt atbildi uz vēstuli, ko jums iedevu.

—   No grāfa de Varda?

—   Bez šaubām!

—   Sis cilvēks gan izskatās pavisam citādi nekā nabaga d'Ar­tanjana kungs, — Ketija sacīja.

—   Ejiet, jaunkundze, — milēdija pavēlēja, — es neciešu lieku spriedelēšanu.

D'Artanjans dzirdēja, ka aizvērās durvis, noknakšķēja divi aizbīdņi — milēdija aizbultējās guļamistabā; pēc tam Ketija sa­vukārt, cik vien klusu spēdama, aizslēdza durvis; d'Artanjans iz­nāca no skapja.

—   Ak Dievs! — Ketija pusbalsī iesaucās. — Kas ar jums no­ticis? Jūs esat tik bāls!

—   Šis zemiskais radījums! — d'Artanjans nomurmināja.

—   Klusāk! Klusāk! Jel ejiet! — Ketija teica. — Starp manu un milēdijas istabu ir tikai plāna dēļu siena, viņa var dzirdēt, kas te tiek runāts!