— Tieši tāpēc es neiešu projām, — d'Artanjans sacīja.
— Kā? — Ketija pietvīkdama ieteicās.
— Vai vismaz … es aiziešu vēlāk.
Un viņš pievilka sev klāt Ketiju, kurai vairs nebija iespējams pretoties, jo pretošanās aizvien ir tik skaļa! Ketija padevās.
Tā bija pret milēdiju vērsta atriebība. Mēdz teikt, ka atriebība esot salda, un d'Artanjans pārliecinājās, ka tiešām tā ir patiesība. Ja mūsu gaskonim būtu kaut mazliet jūtas, viņš apmierinātos ar šo jauno uzvaru, bet viņu iedvesmoja tikai godkāre un pašlepnums.
Tomēr jauneklim par godu jāteic, ka savu ietekmi uz Ketiju vispirms viņš izmantoja, lai izdibinātu, kas noticis ar Bonasjē kundzi. Taču nabaga meiča zvērēja pie krustā sistā tēla, ka nekā par to nezinot, jo milēdija tikai pa pusei atklājot viņai savus noslēpumus. Vienīgi par to Ketija bija pārliecināta, ka Bonasjē kundze neesot mirusi.
Ketija nezināja arī to, kāpēc milēdija tikko neesot zaudējusi kardināla uzticību, bet šai jautājumā d'Artanjans pats zināja vairāk: tā kā viņš, aizbraukdams no Anglijas, bija pamanījis milēdiju uz viena no aizturētajiem kuģiem, tad nešaubījās, ka pie visa vainīgi bijuši briljanta karuļi.
Taču skaidrs kā diena bija viens: milēdijas īsto, visdziļāko un nerimstošo naidu d'Artanjans bija iemantojis ar to, ka nebija nogalinājis viņas vīrabrāli lordu Vinteru.
Nākošajā dienā d'Artanjans atkal ieradās pie milēdijas.