Viņa bija ļoti nelāgā garastāvoklī, un d'Artanjans noprata, ka milēdiju nokaitinājis tas, ka no grāfa de Varda nav saņemta atbilde. Ienāca Ketija; milēdija izturējās pret viņu ļoti bargi. Skatiens, ko Ketija uzmeta d'Artanjanam, pauda: «Redziet, kas man jūsu dēļ jācieš.»

Vēlāk skaistā tīģeriene tomēr atmaiga; viņa smaidīdama uz­klausīja d'Artanjana jūsmīgās atzīšanās, ļāva pat noskūpstīt roku.

Projām iedams, d'Artanjans nebija skaidrībā, ko domāt par šo sievieti; taču viņš bija puisis, kas tik viegli nezaudē galvu; turpinādams lakstošanos ap milēdiju, viņš iecerēja nelielu plānu.

Pie durvīm d'Artanjans sastapa Ketiju un tāpat kā iepriek­šējā vakarā uzgāja viņas istabiņā. Te viņš dabūja zināt, ka mi­lēdija neganti strostējusi Ketiju un pārmetuši nolaidību. Milēdija nespējot izprast grāfa de Varda klusēšanas iemeslu un esot pa­vēlējusi Ketij ai rīt no rīta pulksten deviņos ieiet pie viņas pēc trešās vēstules.

D'Artanjans pierunāja Ketiju, lai tā apsola vēstuli nākošajā rītā uznest viņam. Nabaga meiča apsolīja visu, ko vien d'Artan­jans vēlējās: viņa bija neprātīgi iemīlējusies.

Viss norisinājās tāpat kā iepriekšējā vakarā: d'Artanjans ieslē­dzās skapī, milēdija pasauca Ketiju, izģērbās un sakārtojās, tad aizsūtīja projām istabeni un ieslēdzās savā guļamistabā. Tāpat kā iepriekšējā naktī d'Artanjans atgriezās mājās pulksten piecos no rīta.