Pulksten vienpadsmitos pie viņa ieradās Ketija; rokā viņai bija jaunā milēdijas vēstule. Šoreiz nabaga meiča pat nemēģināja kaut ko iebilst, kad d'Artanjans paņēma vēstuli: viņa ar miesu un dvēseli piederēja savam skaistajam karavīram.
D'Artanjans atplēsa aploksni un lasīja:
«Rakstu jums jau trešo reizi, ka mīlu jūs. Piesargieties, lai man nebūtu jāraksta ceturto reizi, ka jūs ienīstu.
Ja jūs nožēlojat savu līdzšinējo rīcību pret mani, tad jaunā meiča, kas nodos jums šo vēstulīti, pateiks, kādā veidā galants vīrietis var izpelnīties no manis piedošanu.»
Lasīdams vēstulīti, d'Artanjans sarka un bālēja.
— O, jūs viņu vēl vienmēr mīlat! — teica Ketija, kas ne mirkli nenovērsa acis no jaunekļa sejas.
— Nē, Ketij, tu maldies: es viņu vairs nemīlu. Bet gribu atriebties par noniecināšanu.
— Es saprotu, kāda būs jūsu atriebība, jūs man par to jau stāstījāt.
— Vai tev, Ketij, nav vienalga? Tu taču zini, ka mīlu tikai tevi.
— Kā to var zināt?
— Drīz tu redzēsi, kā es ar viņu rīkošos.
Ketija nopūtās.
D'Artanjans paņēma spalvu un rakstīja:
«Kundze, līdz šim es šaubījos, vai abas pirmās vēstules tiešām bija domātas man, jo uzskatīju, ka neesmu tik liela pagodinājuma cienīgs; turklāt biju tik slims, ka vilcinājos atbildēt.