Taču šodien man jātic jūsu lielajai laipnībai, jo ne tikai jūsu vēstule, bet arī istabene apgalvo, ka jūs mani aplaimojat ar savu mīlestību.

Viņai nebūs man jāpaskaidro, kādā veidā galants vīrietis var izpelnīties no jums piedošanu. Ieradīšos pats to izlūgties no jums šovakar pulksten vienpadsmitos. Vilcināties kaut vienu dienu, manuprāt, nozīmētu jūs atkal apvainot.

Tas, ko jūs esat padarījusi par laimīgāko cilvēku zemes virsū,

grāfs de Vārds.»

Šī vēstulīte bija, pirmkārt, viltota; tālāk, tā bija nesmalkjū- tīga, no mūsu laiku paražu viedokļa pat apvainojoša, bet tanīs laikos ļaudis cits pret citu neizturējās tik saudzīgi un godbijīgi kā mūsu dienās. Turklāt d'Artanjans no pašas milēdijas vārdiem bija uzzinājis, ka viņa rīkojusies nodevīgi daudz svarīgākos gadī­jumos, tāpēc nejuta pret šo sievieti sevišķu cieņu. Par spīti visam mūsu gaskonis bija iededzies neprātīgā kaislībā uz milēdiju. Šai kaislībai gan piejaucās nicināšana, un tomēr tā bija skurbinoša un neatvairāma.

D'Artanjana plāns bija ļoti vienkāršs: caur Ketijas istabu ieiet viņas pavēlnieces guļamistabā un, izmantojot pirmā acumirkļa ap­jukumu, kaunu un izbailes, gūt uzvaru pār milēdiju. Gaskonis apzinājās, ka šis mēģinājums var arī ciest neveiksmi, tomēr ap­ņēmās riskēt. Pēc vienas nedēļas sāksies karagājiens, viņam būs jādodas projām un nav laika tēlot īsto mīlestību.