— Še, — teica jauneklis, pasniegdams Ketijai aizzīmogotu vēstuli, — nodod to milēdijai, tā ir grāfa de Varda atbilde.
Nabaga Ketija kļuva bāla kā līķis, jo varēja iedomāties vēstules saturu.
— Klausies, sirsniņ, — d'Artanjans viņai sacīja, — tu pati saproti, ka šā vai tā visam jādara gals. Milēdija var atklāt, ka tu pirmo vēstuli esi nodevusi nevis grāfa, bet manam sulainim, ka arī pārējās zīmītes saņēmis nevis de Varda kungs, bet es. Tad milēdija tevi padzītu, un tu zini, ka viņa nav tāda sieviete, kuras atriebība ar to vien aprobežotos.
— Ak vai! — Ketija žēlabaini iesaucās. — Kādēļ es visu to darīju?
— Manis dēļ, es to zinu, daiļaviņ, — jauneklis atbildēja, — un zvēru, ka esmu tev par to ļoti pateicīgs.
— Kas tad vēstulītē rakstīts?
— Milēdija tev to pateiks.
— Jūs mani nemīlat! — Ketija iesaucās. — Esmu tik nelaimīga.
Uz šādu pārmetumu ir viena atbilde, kas sievietes allaž pieviļ. D'Artanjans atbildēja tā, ka Ketija palika dziļos maldos.
Tomēr viņa ilgi raudāja, iekams apņēmās nodot vēstulīti milēdijai; bet galu galā viņa apņēmās to izdarīt, un d'Artanjans vairāk nekā nevēlējās.
Turklāt viņš apsolīja meičai, ka nākošajā vakarā agri pame- tīšot milēdiju un uznākšot pie viņas.