Kopš četri draugi bija aizņemti ar ekipējuma sagādi, viņi vairs nesatikās tik bieži. Pusdienas katrs ēda, kur pagadījās vai, pa­reizāk sakot, kur izdevās. Arī dienests prasīja savu daļu no ātri aizritošā laika. Viņi bija vienojušies noteikti satikties tikai reizi nedēļā ap pulksten vieniem Atosa dzīvoklī, jo viņš, kā jau bija nozvērējies, nespēra ne kāju pār slieksni.

Todien, kad Ketija ieradās pie d'Artanjana, tieši bija norunātā satikšanās diena.

Tikko meiča bija aizgājusi, d'Artanjans devās uz Ferū ielu.

Viņš atrada Atosu un Aramisu filozofējot'. Aramiss jau atkal prātoja par atgriešanos pie sutanas. Atoss kā parasti viņu ne at­runāja, ne pierunāja. Viņš bija tais ieskatos, ka ikvienam jāļauj brīvi rīkoties. Padomus Atoss izteica tikai tad, ja viņam to lūdza, un arī tad nācās lūgt divas reizes.

«Parasti ļaudis prasa padomu tikai tādēļ, lai to neievērotu,» Atoss mēdza sacīt, «un, ja arī kāds ievēro doto padomu, tad tikai tādēļ, lai būtu kāds, kam izteikt pārmetumus par sekām.»

Brītiņu pēc d'Artanjana ierašanās atnāca arī Portoss. Visi četri draugi bija sapulcējušies.

Četras sejas izpauda četras dažādas izjūtas: Portosa seja mieru, d'Artanjana — cerību, Aramisa — raizes, Atosa — bez­rūpību.