Pēc īsas sarunas, kurā Portoss ļāva saskatīt, ka viena ļoti augsta persona gribot laipni izlīdzēt viņam izkļūt no grūtībām, ieradās Musketons.
Sulainis bija atnācis aicināt savu kungu Portosu uz mājām, kur viņa klātbūtne esot ļoti nepieciešama.
— Vai tas ir sakarā ar manu ekipējumu? — Portoss jautāja.
— Jā un nē, — Musketons atbildēja.
— Kas tad tur ir, ka tu man nevari pateikt? …
— Nāciet, kungs.
Portoss piecēlās, atsveicinājās no draugiem un sekoja Muske- tonam.
Pēc brīža uz durvju sliekšņa parādījās Bazēns.
— Ko vēlaties, mans draugs? — Aramiss jautāja lēnīgi, kā runāja vienmēr, kad atkal domās pievērsās baznīcai.
— Kungs, jūs mājās gaida kāds cilvēks, — Bazēns atbildēja.
— Kāds cilvēks? Kas viņš ir?
— Ubags.
— Iedodiet viņam kādu mazumiņu, Bazēn, un pasakiet, lai viņš lūdz dievu par nabaga grēcinieku.
— Sis ubags grib katrā ziņā jūs satikt un apgalvo, ka jūs priecāšoties, viņu redzot.
— Vai viņš nelika man ko pateikt?
— Jā gan. «Ja Aramisa kungs tūdaļ negribētu nākt,» viņš teica, «tad pasakiet, ka esmu ieradies no Tūras.»
— No Tūras? — Aramiss iesaucās. — Kungi, es tūkstoškārt atvainojos, bet šis cilvēks, bez šaubām, atvedis man ziņas, kuras gaidīju.