Aramiss tūlīt piecēlās un aizsteidzas.
Palika Atoss un d'Artanjans.
— Man tā šķiet, ka tie abi būs savu atraduši. Ko jūs, d'Artanjan, par to domājat?
— Es zinu, ka Portosam veicas lieliski, — d'Artanjans atbildēja, — un par Aramisu, patiesību sakot, es nekad neesmu nopietni raizējies. Bet jūs, mīļais Atos, ko jūs darīsiet? Jūs tik devīgi izdalījāt angļa pistoles, uz kurām jums bija pilnīgas tiesības.
— Mans draugs, esmu ļoti apmierināts, ka nogalināju to uzpūtīgo nelgu, jo nogalināt angli ir svētīgs darbs, bet, ja es būtu iebāzis sev kabatā viņa pistoles, tad tās mani nospiestu kā sirdsapziņas pārmetumi.
— Mīļais Atos, jums ir neizprotami uzskati!
— Lai nu tas paliek! Bet ko man teica de Trevila kungs, kas vakar pagodināja mani ar savu apmeklējumu, ka jūs bieži apmeklējot aizdomīgus angļus, kurus protežējot kardināls?
— Es apmeklēju vienu anglieti, to pašu, par kuru jums jau stāstīju.
— A, protams, gaišmataino sievieti, attiecībā uz kuru jau izteicu jums vairākus padomus, bet jūs, bez šaubām, neesat tiem sekojis.
— Es minēju jums iemeslus.
— Jā, šķiet, jūs teicāt, ka cerat tā tikt pie ekipējuma.
— Nemaz arī ne! Esmu pārliecinājies, ka šai sievietei bijusi zināma loma Bonasjē kundzes nolaupīšanā.
— Saprotu. Lai atrastu vienu sievieti, jūs lakstojaties ar otru: tas ir garākais, toties vispatīkamākais ceļš.
D'Artanjans jau dzīrās visu izstāstīt Atosam, bet viņu atturēja viens apstāklis: Atoss goda jautājumos bija ārkārtīgi stingrs, un mūsu mīlnieka nelielajā plānā, ko viņš bija iecerējis attiecībā uz milēdiju, dažas detaļas, to viņš droši zināja, neiemantotu puritāniskā drauga piekrišanu.