—   Es lai kļūtu ienaidnieka mantinieks? — Atoss atteica. — Par ko jūs mani uzskatāt?

—   Tāds ir kara ieradums, — d'Artanjans atbildēja. — Kāpēc tāpat nevarētu rīkoties divkaujās?

—   Es tā nekad neesmu darījis pat kaujas laukā, — Atoss teica.

Portoss paraustīja plecus. Aramiss atzinīgi uzsmaidīja Ato- sam.

—   Tad atdosim šo naudu sulaiņiem, kā lords Vinters ieteica, — d'Artanjans sacīja.

—  Jā, atdosim maku, tikai ne mūsējiem, bet angļu sulaiņiem, — Atoss teica.

Paņēmis maku, viņš to pameta kučierim, sacīdams:

—  Jums un jūsu biedriem.

Tik cildena rīcība no tāda cilvēka puses, kuram pašam nebija nenieka kabatā, pārsteidza pat Portosu, un par frančiem rakstu­rīgo devīgumu, par kuru vēlāk lords Vinters un viņa draugs stās­tīja malu malās, jūsmoja it visi, izņemot Grimo, Musketona, Planšē un Bazēna kungus.

Atvadīdamies lords Vinters pateica d'Artanjanam savas māsas adresi; viņa dzīvoja Ruajala laukumā, kas tolaik bija iecienīts kvartāls, namā Nr. 6. Viņš pats apņēmās atbraukt pakaļ d'Artan­janam, lai to iepazīstinātu ar savu māsu. D'Artanjans norunāja satikties ar lordu Vinteru pulksten astoņos pie Atosa.

Gaidāmā iepazīšanās ar milēdiju ļoti nodarbināja jaunā gas­koņa prātu. Viņš atcerējās, cik dīvainā veidā šī sieviete līdz šim bijusi iejaukta viņa liktenī. Pēc d'Artanjana pārliecības milēdija bija kardināla aģente, un tomēr viņa neatvairāmi valdzināja jau­nekli.