Tāpēc jaunais gaskonis nolēma klu­sēt, un, tā kā Atoss nemaz nebija ziņkārīgs, tad d'Artanjana vaļ­sirdība tālāk neizpaudās.

Tagad pametīsim šos abus draugus, kuriem nebija nekas sva­rīgs runājams, un sekosim Aramisam.

Mēs jau redzējām, cik ātri jauneklis aizmetās pakaļ vai, pa­reizāk sakot, aizjoza pa priekšu Bazēnam, līdzko bija izdzirdējis, ka cilvēks, kas grib ar viņu runāt, esot ieradies no Tūras. Vienā elpas vilcienā Aramiss aizdrāzās no Ferū ielas līdz Vožirāra ielai.

Iegājis dzīvoklī, viņš patiešām ieraudzīja neliela auguma skrandās tērpušos vīru ar gudrām acīm.

—  Vai jūs vēlējāties mani satikt? — musketieris jautāja.

—   Es vēlējos satikt Aramisa kungu. Vai jūs tas būtu?

—  Es pats. Vai jums jānodod man kaut kas?

—  Jā, ja parādīsiet zināmo izšūto mutautiņu.

—  Te tas ir, — Aramiss sacīja, izvilkdams no krūškabatas atslēdziņu un atslēgdams mazu melnkoka šķirstiņu ar perlamutra inkrustācijām, — redziet, te tas ir.

—   Labi, — ubags teica, — izraidiet ārā savu sulaini.

Patiešām, ziņkārīgais Bazēns, gribēdams dabūt zināt, ko ubags