vēlas no viņa kunga, bija steidzies līdzi Aramisam un pārnācis mājās gandrīz reizē ar to. Taču kalps bija steidzies veltīgi: uz ubaga aizrādījumu Aramiss pamāja Bazēnam, lai tas aiziet, un kalpam atlika tikai paklausīt.
Kad Bazēns bija projām, ubags strauji paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nevar ne redzēt, ne dzirdēt, un tad, pavēris skrandaino kamzoli, kas bija nevērīgi sajozts ar ādas siksnu, atārdīja vamža augšējo malu un izvilka vēstuli.
Ieraudzījis zīmogu, Aramiss aiz prieka iekliedzās, noskūpstīja uzrakstu un gandrīz ar dievbijīgu cieņu atplēsa vēstuli, kurā bija rakstīts:
«Draugs, liktenim labpatīk, lai mēs vēl kādu laiku būtu šķirti, bet skaistās jaunības dienas nav zudušas neatgriežami. Veiciet savu pienākumu kaujas laukā, es veikšu savējo citur. Pieņemiet to, ko jums nodos šīs vēstules atnesējs, cīnieties, kā pieklājas cēlam un krietnam muižniekam, un domājiet par mani. Maigi skūpstu jūsu melnās acis.
Ardievu, vai pareizāk — uz redzēšanos!»
Ubags joprojām ārdīja kamzoļa malu, tad citu pēc citas izvilka no savām skrandām simt piecdesmit spāniešu dubultpistoles, kuras sarindoja uz galda, pēc tam atvēra durvis, palocīdamies atsveicinājās un aizgāja, iekams pārsteigtais jauneklis paguva viņam ko pateikt.
Aramiss vēlreiz pārlasīja vēstuli un tikai tagad ievēroja, ka tai beigās pierakstīta piezīme: