«P. S. Varat pienācīgi uzņemt šīs vēstules atnesēju, kas ir grāfs un Spānijas grands.»

—  Zelta sapņi! — Aramiss iesaucās. — Dzīve ir skaista! Jā, mēs vēl esam jauni, mēs vēl piedzīvosim laimīgas dienas! Tev, tikai tev mana mīlestība, mana dzīve un dzīvība, viss, viss, it viss tikai tev, mana daiļā iemīļotā!

Viņš dedzīgi noskūpstīja vēstuli, pat nepaskatīdamies uz zeltu, kas spīdēja uz galda.

Bazēns paskrabinājās pie durvīm; Aramisam vairs nebija ne­kādas vajadzības neļaut viņam ienākt.

Ieraudzījis zeltu, Bazēns sastinga aiz brīnumiem un aizmirsa, ka bija ienācis, lai pieteiktu d'Artanjanu, kas, pametis Atosu, bija steidzies pie Aramisa, jo gribēja dabūt zināt kaut ko par ubagu.

Redzēdams, ka Bazēns piemirsis viņu pieteikt, d'Artanjans pieteicās pats, jo drauga mājās jutās diezgan brīvi.

—   Pie joda! — viņš iesaucās. — Mīļais Aramis, ja šīs plūmes jums atsūtītas no Tūras, tad lūdzu jūs izteikt manu atzinību dārz­niekam, kas tās novācis.

—   Draugs, jūs maldāties, — Aramiss palika noslēpumains kā vienmēr. — Grāmatu izdevējs man atsūtījis honorāru par vienzil- bīgās rindās sacerēto poēmu, ko iesāku mūsu kopīgā ceļojuma laikā.

—  Vai patiesi? — d'Artanjans atteica. — Tādā gadījumā jūsu izdevējs ir ļoti devīgs, citu neko tur nevar sacīt.

—   Kā, cienītais kungs? — iesaucās Bazēns. — Vai tad par vienu poēmu maksā tik daudz? Tas ir neticami! Jūs, kungs, va­rat darīt visu, ko vien vēlaties, jūs varat kļūt tikpat slavens kā de Vuatira un de Benserada kungs. Tas arī man būtu gauži pa prātam. Dzejnieks ir gandrīz tikpat daudz vērts kā abats. Ai Aramisa kungs, es jūs lūdzu: kļūstiet par dzejnieku.