— Bazēn, mans draugs, man rādās, ka jūs iejaucaties mūsu sarunā, — Aramiss apsauca sulaini.
Bazēns saprata, ka ir vainīgs; galvu nodūris, viņš izgāja no istabas.
— Nudien, jūs savus sacerējumus pārdodat zelta svarā, — d'Artanjans sacīja. — Jums, mans draugs, tiešām veicas, tikai uzmanieties, ka nepazaudējat vēstuli, kuras stūris rēgojas no kabatas. Vēstule jums arī droši vien ir no izdevēja.
Aramiss dziļi pietvīka, iebāza vēstuli dziļāk kabatā un aizpogāja kamzoli.
— Mīļais d'Artanjan, ja jums nav nekas pretī, tad iesim pie mūsu draugiem, — Aramiss teica. — Tā kā tagad esmu bagāts, tad ar šodienu atjaunosim mūsu kopīgās pusdienas, kamēr arī jūs kļūsiet bagāti.
— Ar lielāko prieku, — d'Artanjans sacīja. — Jau diezgan sen neesam ieturējuši krietnas pusdienas, un, tā kā man šovakar jāveic diezgan pārdrošs gājiens, tad, jāatzīstas, man nekas nebūtu pretī iesildīties ar pāris pudelēm veca burgundieša.
— Lai notiek, iebaudīsim vecu burgundieti, — Aramiss piekrita, — arī es to nenoniecinu. — Saņemtie zeltnieki bija viņam kā ar roku atņēmuši visas domas par atgriešanos baznīcas klēpī.