Iebāzis kabatā trīs četrus zeltniekus pašreizējām vajadzībām, pārējo naudu Aramiss ieslēdza ar perlamutra inkrustācijām rotātajā melnkoka šķirstiņā, kur jau atradās viņa talismans — ievērojamais mutautiņš.
Abi draugi vispirms devās pie Atosa. Būdams uzticīgs zvērestam nekur neiziet no mājām, Atoss apņēmās likt atnest pusdienas. Viņš bija izcils lietpratējs gardēdības jautājumos, tāpēc abi draugi labprāt uzticēja viņam pusdienu pasūtīšanu.
Tad abi devās pie Portosa, bet te Baka ielas stūrī sastapa Musketonu, kas, degunu nokāris, dzina pa priekšu mūli un zirgu.
— Tas taču ir mans dzeltenais zirgs! — d'Artanjans pārsteigts iesaucās, un viņa balsī ieskanējās arī zināms prieks. — Paskatieties, Aramis, uz šo zirgu!
— O, cik briesmīgs kleperis! — Aramiss atteica.
— Tas, mans dārgais draugs, ir zirgs, uz kura es atjāju līdz Parīzei, — d'Artanjans paskaidroja.
— Vai kungs pazīst šo zirgu? — Musketons brīnījās.
— Tam ir ļoti īpatnēja spalva, — Aramiss sacīja. — Tādu es redzu pirmo reizi.
— Domāju gan, — teica d'Artanjans, — jo man izdevās viņu pārdot par trim ekijiem, un tos es dabūju tikai lopiņa neparastās spalvas pēc, tāpēc ka pārējais nav vērts ne astoņpadsmit livru. Bet kā tu, Musketon, tiki pie šī zirga?
— O, labāk neprasiet, kungs! — sulainis atbildēja. — Mūs šausmīgi piemuļķojis mūsu hercogienes vīrs!
— Kā tā, Musketon?