— Jā, mūs ļoti labi ieredz kāda ievērojama dāma, hercogiene de … Bet, piedodiet, mans kungs piekodināja man klusēt. Šī dāma piespieda mūs pieņemt kā mazu atmiņu brīnišķīgu Spānijas rikšotāju un Andalūzijas mūli. Abi bija brīnišķīgi lopiņi. Vīrs par to uzzināja un pa ceļam apmainīja abus staltos dzīvniekus pret šiem baigajiem ādiniekiem!
— Un tu viņus ved atpakaļ? — d'Artanjans jautāja.
— Tieši tā! — Musketons apstiprināja. — Jūs taču pats saprotat, ka mēs nevaram pieņemt apsolīto vietā šādus kleperus.
— Protams, ka ne, kaut gan man ļoti gribētos redzēt Portosu mana dzeltenā zirga mugurā. Tad es varētu iedomāties, kāds es pats izskatījos, ierodoties Parīzē. Bet mēs tevi, Musketon, nekavēsim, ej un dari, ko tavs kungs tev pavēlējis. Vai viņš palika mājās?
— Jā, kungs, — Musketons atbildēja, — bet viņš ir ļoti sašutis.
Sulainis devās tālāk uz Lielo Augustīnu krastmalas pusi, un
abi draugi steidzās pie nelaimīgā Portosa. Tas bija ieraudzījis viņus nākam pāri pagalmam un nelaida iekšā. Viņi veltīgi iz- zvanījās pie Portosa durvīm.
Musketons pa to laiku, dzīdams pa priekšu abus kleperus, turpināja savu ceļu; pa Jauno tiltu pārgājis pāri Sēnai, viņš sasniedza Lāču ielu. Tur viņš pēc sava kunga rīkojuma piesēja zirgu un mūli pie prokurora mājas durvju klauvējamā vesera un, tālāk neraizēdamies par abu lopiņu likteni, atgriezās pie Portosa un paziņoja, ka uzdevums izpildīts.