Pēc kāda laika abi nelaimīgie lopiņi, kas kopš paša rīta nekā nebija ēduši, sacēla milzīgu traci, raustīdami durvju veseri, tā ka prokurors lika savam izsūtāmajam zēnam iet apvaicāties pie kaimiņiem, kam piederot šis zirgs un mūlis.
Koknara kundze uzreiz pazina savu dāvanu, tikai papriekš nesaprata, kādēļ tā atsūtīta atpakaļ, taču drīz vien Portosa apmeklējums viņai visu noskaidroja. Sašutums, kas dega musketiera acīs, kaut arī viņš ļoti centās savaldīties, izbiedēja jūtīgo draudzeni. Musketons bija pastāstījis savam kungam par satikšanos ar d'Artanjanu un Aramisu un ka d'Artanjans dzeltenajā zirgā pazinis Bearnes kleperi, uz kura muguras ieradies Parīzē un kuru pārdevis par trim ekijiem.
Norunājis ar prokurora kundzi satikties pie Senmagluāra klostera, Portoss atvadījās. Redzēdams, ka musketieris iet projām, prokurors aicināja viņu palikt uz pusdienām, bet musketieris majestātiski noraidīja aicinājumu.
Trīcēdama un drebēdama Koknara kundze devās uz Senmagluāra klosteri, jo paredzēja, ka viņu sagaidīs asi pārmetumi. Bet Portosa lieliskās manieres nabaga sievieti neatvairāmi valdzināja.
Visi pārmetumi un lāsti, kādus vien savā patmīlībā aizvainots vīrietis spēj izteikt sievietei, bira pār prokurora madāmas noliekto galvu.
— Ak vai! — viņa iestenējās. — Es darīju, ko varēju. Kāds no mūsu klientiem ir zirgu tirgonis, viņš bija mums parādā un vilcinājās ar maksāšanu. Tad es par parādu paņēmu mūli un zirgu; viņš man apsolīja karalisku rikšotāju.