— Tad dzirdiet, kundze, — Portoss teica, — ja šis zirgu tirgonis bija jums parādā vairāk par pieciem ekijiem, tad viņš ir zaglis.
— Portosa kungs, nav taču aizliegts meklēt, kur var dabūt lētāk, — prokurora madāma it kā atvainodamās sacīja.
— Nē, kundze, bet tiem, kas meklē ko lētāku, ir jāļauj citiem meklēt augstsirdīgākus draugus.
Un Portoss apgriezās, grasīdamies iet projām.
— Portosa kungs! Portosa kungs! — prokurora madāma iesaucās. — Es atzīstu, ka esmu vainīga. Man nevajadzēja kaulēties, kad runā bija par tik lepna kavaliera ekipējumu, kāds esat jūs!
Neatbildēdams Portoss paspēra vēl vienu soli.
Prokurora madāma jau saskatīja Portosu starojošā mākonī, viņa redzēja drūzmējamies ap musketieri veselu baru hercogieņu un marķīzu, kas meta viņas elkam pie kājām maisiem zeltu.
— Debesu vārdā! Apstājieties, Portosa kungs! — prokurora madāma lūdzās. — Apstājieties un parunāsimies.
— Parunāšanās ar jums man nenes laimi, — Portoss atteica.
— Pasakiet taču, ko jūs vēlaties?
— Neko, jo kaut ko no jums vēlēties galu galā ir tas pats, kas nekas.
Prokurora madāma pieķērās Portosam pie rokas un sāpīgā saviļņojumā iesaucās:
— Portosa kungs, es no tā nekā nesaprotu. Vai tad es zinu, kas ir zirgs? Vai es zinu, kas ir zirglietas?