Viņš bažījās vienīgi par to, ka milēdija varētu pazīt viņā Mengas un Duvras notikumu varoni. Tādā gadījumā milēdija zi­nātu, ka viņš ir de Trevila kunga draugs, ar sirdi un dvēseli pa­devīgs karalim, un līdz ar to diezgan daudz zaudētu šīs dāmas acīs; turpretī, ja milēdija par viņu zinātu tikai tikpat daudz, cik viņš par to, tad abiem būtu vienādas iespējas. Kas attiecās uz mīlas intrigu, kāda acīm redzot sākās starp milēdiju un grāfu de Vardu, tad par to mūsu pašapzinīgais jauneklis raizējās maz, kaut gan grāfs bija skaists, jauns, bagāts un turklāt vēl kardi­nāla mīlulis. Arī divdesmit gadu vecums ir ko vērts, sevišķi, ja divdesmitgadīgais dzimis Tarbā.

Vispirms d'Artanjans devās uz mājām un ļoti rūpīgi saposās; tad atkal devās pie Atosa un kā parasti izstāstīja viņam visu. Atoss uzklausīja viņa plānus, pakratīja galvu un ar zināmu rūg­tumu ieteica viņam būt uzmanīgam.

—  Gluži nesen jūs zaudējāt sievieti, kas, pēc jūsu vārdiem, bija laba, gudra, īsi sakot, pati pilnība, un nu jūs jau skrienat pakaļ citai!

D'Artanjans juta, ka pārmetums ir dibināts.

—  Bonasjē kundzi es mīlēju ar sirdi, turpretī milēdiju mīlu ar prātu, — jauneklis taisnojās. — Gribu iepazīties ar viņu lie­lāko tiesu tādēļ, lai izdibinātu, kāda loma viņai ir galmā.

—   Kāda viņai loma? Pie joda! Pēc tā, ko jūs man esat stāstī­jis, to nav grūti uzminēt. Viņa ir kardināla aģente, sieviete, kas jūs ievilinās lamatās, kur jūs zaudēsiet galvu.