D'Artanjans nopētīja vienu un pēc tam otru sievieti un bija spiests atzīt, ka daba, tās veidojot, ir kļūdījusies: dižciltīgajai dāmai piešķīrusi zemisku, pērkamu dvēseli, bet istabenei īstu hercogienes sirdi.
Ap desmitiem milēdija sāka kļūt nemierīga, un d'Artanjans saprata, ko tas nozīmēja. Viņa skatījās pulkstenī, piecēlās, atkal atsēdās un uzsmaidīja d'Artanjanam, it kā gribēdama sacīt: «Bez šaubām, jūs esat ļoti laipns, bet jūs būtu burvīgs, ja aizietu!»
D'Artanjans piecēlās un paņēma cepuri; milēdija pasniedza viņam roku skūpstam. Jauneklis juta, ka viņa paspieda tam roku, un saprata: milēdija tā rīkojās nevis aiz koķetērijas, bet aiz pateicības par to, ka viņš aiziet.
— Viņa to neprātīgi mīl, — d'Artanjans nomurmināja. Tad viņš aizgāja.
Šoreiz Ketija negaidīja viņu nekur, ne priekšistabā, ne koridorā, ne vārtos. D'Artanjanam vienam pašam vajadzēja uzmeklēt kāpnes un mazo istabiņu.
Seju rokās paslēpusi, Ketija sēdēja un raudāja.
Viņa dzirdēja, ka ienāca d'Artanjans, bet nepacēla galvu. Jauneklis piegāja pie Ketijas un satvēra viņas rokas, tad viņa sāka skaļi elsot.
Kā jau d'Artanjans bija paredzējis, milēdija, saņēmusi vēstuli, prieka skurbumā bija visu izstāstījusi Ketijai un kā atlīdzību par sekmīgi veikto uzdevumu uzdāvinājusi viņai maku naudas.