Ienākusi savā istabiņā, Ketija bija iesviedusi kaktā maku, kas atvēries tur gulēja vēl tagad; trīs četri zelta gabali bija izripojuši no tā uz paklāja.

Kad d'Artanjans noglāstīja nabaga meiču, viņa pacēla galvu. Izmisums, ko pauda viņas seja, izbiedēja pat d'Artanjanu. Ketija lūdzoši saņēma rokas, bet neuzdrīkstējās teikt ne vārda.

Kaut arī d'Artanjana sirds bija diezgan nejūtīga, tomēr šīs mēmās sāpes aizkustināja pat viņu. Taču jaunais gaskonis pārāk stingri pieķērās saviem nodomiem un it īpaši šim pēdējam, lai kaut vai mazliet mainītu dziļi pārdomāto plānu. Tāpēc viņš ne­atstāja Ketijai ne mazākās cerības, ka tā varētu atrunāt viņu no pieņemtā lēmuma, tikai viņš tai iztēloja savu rīcību kā vienkāršu atriebību.

Starp citu, šo atriebību atviegloja tas, ka milēdija, droši vien tādēļ, lai noslēptu no mīļākā savu pietvīkumu, bija uzdevusi Ke- tijai nodzēst ugunis visā dzīvoklī, pat viņas istabā. De Varda kungam vajadzēja aiziet pirms rītausmas, pilnīgā tumsā.

Pēc brīža viņi dzirdēja, ka milēdija iegāja savā guļamistabā. D'Artanjans nekavējoties iekāpa skapī. Tikko viņš paguva tur no­slēpties, atskanēja milēdijas zvaniņš.

Ketija iegāja pie savas pavēlnieces un aizvēra durvis, taču starpsiena bija tik plāna, ka d'Artanjans varēja sadzirdēt it visu, ko abas sievietes savā starpā runāja.