Milēdija šķita kā apskurbusi aiz prieka, viņa lika, lai Ketija izstāsta visus sīkumus par iedomāto istabenes tikšanos ar grāfu de Vardu, izjautāja, kā viņš saņēmis vēstuli, kā rakstījis atbildi, kāda viņam bijusi sejas izteiksme, vai viņš izskatījies iemīlējies. Uz visiem jautājumiem nelaimīgā Ketija, kas bija spiesta savaldīties, atbildēja aizlūstošā balsī, bet viņas pavēlniece pat nepamanīja tās sāpīgo pieskaņu, jo laime ir egoistiska.
Galu galā, kad tuvojās grāfa noteiktā satikšanās stunda, milēdija tiešām lika izdzēst uguni pat guļamistabā un pavēlēja Ketijai, lai tā sagaidot grāfu de Vardu un nekavējoties ievedot pie viņas.
Ketijai nenācās ilgi gaidīt. Tikko d'Artanjans pa skapja atslēgas caurumu ieraudzīja, ka dzīvoklis iegrimis tumsā, viņš metās ārā no paslēptuves tai pašā mirklī, kad Ketija vēra ciet milēdijas guļamistabas durvis.
— Kas tur par troksni? — milēdija jautāja.
— Tas esmu es, — d'Artanjans pusbalsī atbildēja, — es, grāfs de Vārds.'
— Ak dievs, ak dievs! — Ketija čukstēja. — Viņš pat nespēja sagaidīt paša noteikto stundu!
— Kas noticis? — milēdija drebošā balsī ieprasījās. — Kāpēc viņš nenāk iekšā? Grāf, grāf, — viņa piebilda, — jūs taču zināt, ka es jūs gaidu!
Izdzirdis šo aicinājumu, d'Artanjans maigi nobīdīja Ketiju no ceļa un iesteidzās guļamistabā.