Nav pasaulē niknāku sāpju par tām, kādas plosa mīlētāja sirdi, kurš, uzdodamies par citu, uzklausās mīlestības apliecinājumus, kas domāti viņa laimīgajam sāncensim.

D'Artanjans bija nokļuvis mokpilnā stāvoklī, kādu nebija pa­redzējis: greizsirdība krimta viņa sirdi, un viņš cieta gandrīz tik­pat neganti kā nabaga Ketija, kas pašreiz blakus istabā lēja asa­ras.

—  Jā, grāf, — milēdija, maigi spiezdama d'Artanjana roku, dūdoja kā balodis, — jā, mani aplaimo mīlestība, ko lasīju jūsu skatienos un ko izpauda jūsu lūpas ikreiz, kad mēs satikāmies. Arī es jūs mīlu. O, rīt, rītdien gribu saņemt no jums kādu ķīlu, kas man pierādīs, ka jūs domājat par mani, un, lai jūs mani ne­aizmirstu, ņemiet šo!

Milēdija novilka no pirksta gredzenu un sniedza to d'Artan­janam.

D'Artanjans atcerējās šo gredzenu, ko bija ievērojis milēdijas pirkstā: lielisks, ar briljantiem ietverts safīrs.

D'Artanjans dzīrās atdot gredzenu atpakaļ, bet milēdija pie­bilda:

—   Nē, ne, paturiet šo gredzenu ka manas mīlestības zīmi- Tur­klāt, pieņemdams šo gredzenu, — viņa satraukti turpināja, — jūs man izdarīsiet lielāku pakalpojumu nekā varat iedomāties.

«Šī sieviete ir tik noslēpumaina,» d'Artanjans nodomāja.

Šai mirklī jauneklis juta, ka ir gatavs atklāt patiesību. Viņš jau pavēra muti, lai pateiktu milēdijai, kas viņš ir un kādos at­riebības nolūkos šeit ieradies, bet milēdija sacīja: