— Mans nabaga mīļais draugs! Šis briesmonis, šis gaskonis jūs tikko nenogalināja.
Briesmonis bija viņš, d'Artanjans.
— Vai rētas jums aizvien vēl sāp? — milēdija turpināja.
— Jā, ļoti, — teica d'Artanjans, nezinādams, ko atbildēt.
— Neraizējieties, — milēdija čukstēja, — es jūs atriebšu, atriebšu nežēlīgi.
«Pie joda! Vēl nav pienācis īstais mirklis vaļsirdībai,» d'Artanjans nodomāja.
Pēc šī nelielā dialoga d'Artanjans nespēja uzreiz attapties, bet visas domas par atriebšanos, ar kurām viņš bija šurp atnācis, šķita pilnīgi izgaisušas. Šai sievietei bija pār viņu apbrīnojama vara, viņš milēdiju reizē ienīda un dievināja; agrāk d'Artanjans nebija iedomājies, ka vienā sirdī var mājot divas tik pretējas jūtas un apvienodamās radīt dīvainu, gandrīz velnišķīgu mīlestību.
Pulkstenis nosita vienu, bija pienācis laiks šķirties. Aizejot no milēdijas, d'Artanjans izjuta vairs tikai žēlabas, ka viņa jāpamet, un, kaislīgi atvadīdamies, abi norunāja atkal satikties nākošajā nedēļā. Nabaga Ketija bija cerējusi, ka d'Artanjans dosies projām caur viņas istabu un viņa pagūs tam pateikt kādu vārdu, bet milēdija pati pa tumsu aizvadīja jaunekli un šķīrās no viņa tikai kāpnēs.
Nākošajā rītā d'Artanjans aizsteidzās pie Atosa. Jauneklis bija iepinies tik neparastā dēkā, ka gribēja lūgt vecākajam draugam padomu. Viņš izstāstīja tam visu; stāstījuma laikā Atoss vairākkārt sarauca uzacis.