— Man šķiet, ka jūsu milēdija ir zemisks radījums, — Atoss sacīja d'Artanjanam, — un tomēr jūs nerīkojāties pareizi, ka maldinājāt viņu, jo šā vai tā esat iemantojis bīstamu ienaidnieci.
Runādams Atoss vērīgi aplūkoja ar briljantiem ietverto safīru, kas d'Artanjana pirkstā bija nomainījis karalienes dāvāto gredzenu, ko jaunais gaskonis bija rūpīgi noglabājis šķirstiņā.
— Vai jūs aplūkojat šo gredzenu? — iejautājās gaskonis, priecādamies, ka var padižoties drauga priekšā ar tik bagātīgu dāvanu.
— Jā, — Atoss atbildēja, — tas man Joti atgādina kādu manas ģimenes vērtslietu.
— Gredzens ir skaists, vai ne? — d'Artanjans sacīja.
— Lielisks! — Atoss piekrita. — Nekad nebūtu ticējis, ka pasaulē var būt divi tik līdzīgi safīri, Vai jūs to iemainījāt pret savu briljantu?
— Nē, — atteica d'Artanjans. — Gredzens ir manas daiļās anglietes vai, pareizāk sakot, daiļās francūzietes dāvana, jo, kaut gan neesmu viņai to jautājis, tomēr esmu pārliecināts, ka viņa dzimusi Francijā.
— Vai jūs šo gredzenu dabūjāt no milēdijas? — iesaucās Atoss, un viņa balsī viegli varēja samanīt dziļu saviļņojumu.
— Jā, no viņas. Viņa to man šonakt uzdāvināja.
— Parādiet man tuvāk šo gredzenu, — Atoss sacīja.