—  Lūdzu, — teica d'Artanjans, novilkdams gredzenu no pirk­sta.

Atoss uzmanīgi nopētīja gredzenu un kļuva ļoti bāls; tad viņš to uzvilka kreisās rokas zeltnesī, un gredzens piedienēja tā, it kā būtu bijis īpaši izgatavots valkāšanai uz šā pirksta. Atosa sejā, kas parasti bija tik rāma, atspoguļojās dusmas, atriebības alkas.

—   Neiespējami, ka tas varētu būt tas pats gredzens, — viņš sacīja, — jo kādā veidā tas būtu varējis nokļūt lēdijas Kjarikas rokās? Un tomēr grūti ticēt, ka divi gredzeni var būt tik līdzīgi.

—  Vai jūs pazīstat šo gredzenu? — d'Artanjans jautāja.

—   Likās, ka pazīstu, — atbildēja Atoss, — bet droši vien esmu maldījies.

Un, neatraudams skatienu no gredzena, viņš to atdeva d'Ar­tanjanam.

—   Paklausieties, d'Artanjan, — Atoss pēc brītiņa sacīja, — no­velciet gredzenu no pirksta vai arī pagrieziet safīru uz iekšpusi. Sī rotas lieta modina manī tik nežēlīgas atmiņas, ka es nespēšu mierīgi sarunāties ar jums. Vai jūs nenācāt prasīt man padomu, vai neteicāt, ka nezināt, kā rīkoties? … Bet pagaidiet… parādiet man vēlreiz safīru: tam, par kuru es runāju, kādā nelaimes gadī­jumā tika ieskrambāta viena šķautne.

D'Artanjans atkal novilka gredzenu no pirkstā un pasniedza to Atosam.

Atoss sarāvās:

—   Redziet, — viņš sacīja, — skatieties, vai tas nav dīvaini?

Un viņš parādīja d'Artanjanam ieskrambājumu, par kuru tikko bija minējis.