— No kā jūs, Atos, ieguvāt šo safīru?
— No manas mātes, kas to bija mantojusi no savas mātes. Kā jau teicu, gredzens ir sena ģimenes vērtslieta… kurai nekad nevajadzēja aizklīst no ģimenes.
— Vai jūs to… pārdevāt? — d'Artanjans vilcinādamies jautāja.
— Ne, — atbildēja Atoss, savadi pavīpsnadams, — es to atdāvināju kādā mīlas naktī tāpat, kā tagad tas atdāvināts jums.
D'Artanjans arī kļuva domīgs, viņam šķita, ka milēdijas dvēselē slēpjas bezdibeņi, kuru dzīles ir tumšas un neizdibināmas.
Viņš vairs neuzvilka gredzenu pirkstā, bet iebāza kabatā.
— Uzklausiet mani, d'Artanjan, — Atoss sacīja. — Jūs zināt, ka esat man mīļš; ja man būtu dēls, es to nemīlētu vairāk par jums. Ticiet man un paklausiet: atsakieties no šīs sievietes. Es viņu nepazīstu, bet nojaušu, ka viņa ir samaitāts radījums, kas var kļūt jums liktenīgs.
— Jums taisnība, — d'Artanjans piekrita. — Jā, es šķiršos no viņas. Atzīstos, ka arī mani šī sieviete biedē.
— Vai jums pietiks apņēmības? — Atoss jautāja.
— Pietiks, — atbildēja d'Artanjans. — Un darīšu to nekavējoties.
— Jūs rīkosieties pareizi, mīļais zēn, — sacīja Atoss, gandrīz tēvišķīgā sirsnībā paspiezdams jaunā gaskoņa roku. — Lai Dievs dod_, kaut šī sieviete, kas tikko paguvusi ieiet jūsu dzīvē, neatstātu tanī briesmīgas pēdas!