Un Atoss pamāja d'Artanjanam ar galvu, likdams saprast, ka labprāt paliktu viens ar savām domām.
Pārnācis mājās, d'Artanjans tur sastapa Ketiju. kas viņu gaidīja. Mēnesis smagas slimības nebūtu nabaga meiteni vairāk pārvērtis kā šī bezmiega un sāpju nakts.
Kundze bija viņu sūtījusi pie viltus grāfa de Varda. Viņas pa- vēlniece bija neprātīgi iemīlējusies, apreibusi aiz līksmes; milēdija vēlējās zināt, kad mīļotais dāvās tai otru nakti.
Un nabaga Ketija, bāla, bailēs trīcoša, gaidīja d'Artanjana atbildi.
Atosam bija liela ietekme uz jaunekli; drauga padomi pievienojās paša d'Artanjana sirdsbalsij, viņa lepnums un atriebības alkas bija remdinātas, un viņš noņēmās vairs neredzēties ar milēdiju. Paņēmis spalvu, viņš atbildei uzrakstīja šādu vēstuli:
«Kundze, tuvākajā laikā diemžēl nevarēšu ar jums satikties, jo kopš manas slimošanas man šāda veida saistību uzkrājies tik daudz, ka biju spiests ievest zināmu kārtību. Kad pienāks jūsu rinda, man būs gods jums to paziņot.
Skūpstu jūsu rociņas, grāfs ne Vārds.»
Par safīru viņš neminēja ne vārda: vai gaskonis gribēja uzglabāt gredzenu kā ieroci pret milēdiju? Vai arī — būsim vaļsirdīgi — viņš uzglabāja safīru kā pēdējo līdzekli ekipējuma iegādei.
Starp citu, būtu nepareizi spriest par viena laikmeta rīcību no cita laikmeta viedokļa. Ko šodien krietns vīrs uzskatītu par kaunu un negodu, tanīs laikos bija gluži parasta un dabiska parādība; vislabāko ģimeņu jaunekļi pieļāva, ka mīļākās viņus uztur.