D'Artanjans pasniedza vaļējo vēstuli Ketijai, kas to izlasīja un papriekš nekā nesaprata, bet tad, pārlasīdama otrreiz, kļuva gluži neprātīga aiz prieka.

Ketija nespēja ticēt šādai laimei, d'Artanjanam vajadzēja mut­vārdiem apstiprināt to, kas vēstulē bija rakstīts. Un, lai vai kādas briesmas, ņemot vērā milēdijas nesavaldīgo raksturu, draudēja na­baga meičai, nododot šādu vēstulīti savai pavēlniecei, Ketija to­mēr ātri kā vējš aiztrauca uz Ruajala laukumu.

Pat vislabākās sievietes sirds ir neiecietīga pret sāncenses sā­pēm.

Milēdija atplēsa vēstuli tikpat ātri, ka Ketija bija to atnesusi, taču jau pēc pirmajiem vārdiem, kurus izlasīja, viņa kļuva bala kā sniegs, tad saburzīja papīru un pievērsa Ketijai dusmās zibsnī­jošu skatienu.

—   Kas tā par vēstuli? — viņa jautāja.

—  Tā ir atbilde uz kundzes vēstuli, — Ketija drebēdama at­bildēja.

—   Neiespējami! — milēdija iesaucās. — Nevar būt, ka muiž­nieks būtu uzrakstījis sievietei tādu vēstuli!

Piepeši viņa notrīsēja.

—   Mans dievs! — viņa nočukstēja. — Vai viņš būtu uzzinā­jis … — un milēdija aprāvās.

Viņa grieza zobus, viņas seja kļuva pelnu pelēka. Viņa gribēja pieiet pie loga, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču spēja tikai izstiept rokas, jo kājas atteicās kalpot, un viņa atkrita atzveltnes krēslā.