Ketija nodomāja, ka milēdijai kļuvis nelabi, un metās tai klāt, lai atvērtu ņieburu. Bet milēdija strauji piecēlās.
— Ko jums vajag? — viņa ieprasījās. — Kā jūs uzdrošināties mani aizskart?
— Domāju, ka kundzei kļuvis nelabi un gribēju palīdzēt, — atbildēja kalpone, ko bija sabaidījusi briesmīgā izteiksme, kas atspoguļojās, viņas pavēlnieces sejā.
— Man lai kļūtu nelabi? Man! Man! Vai jūs mani uzskatāt par kādu vārgu aitiņu? Kad mani apvaino, man nekļūst nelabi, bet es atriebjos! Vai saprotat?
Un viņa ar roku pamāja Ketijai, lai tā iet projām.
VI
SAPNIS PAR ATRIEBŠANOS
Vakarā milēdija pavēlēja tūlīt vest iekšā d'Artanjana kungu, tikko viņš kā parasti ieradīsies. Bet viņš neieradās.
No rīta Ketija atkal atnāca ! pie jaunekļa un izstāstīja visu, kas vakar bija norisinājies. D'Artanjans smīnēja: milēdijas greizsirdīgās dusmas bija viņa1 atriebšanās.
Tovakar milēdija bija vēl nepacietīgāka nekā iepriekšējā vakarā un no jauna deva rīkojumu attiecībā uz gaskoni,- bet tāpat kā iepriekšējā vakarā viņa veltīgi izgaidījās d'Artanjanu.
Nākošajā rītā Ketija atkal ieradās pie d'Artanjana, taču ne vairs līksma un mundra kā iepriekšējās dienās, bet līdz nāvei noskumusi.