—  Velns lai parauj, Atos, jūs visu saskatāt pārāk drūmās krāsās!

—  Draugs, es neuzticos sievietēm. Nekā nevar darīt, esmu pārāk dārgi samaksājis. Sevišķi neuzticos gaišmatēm. Milēdija ir gaišmate, vai ne?

—  Viņai ir visskaistākie gaišie mati, kādus vien esmu re­dzējis.

—   Nabaga d'Artanjan, — Atoss noteica.

—  Paklausieties, es gribu tikai noskaidrot šo un to. Kad būšu izzinājis, ko vēlos, tad es pie viņas vairs neiešu.

—   Noskaidrojiet, — Atoss flegmātiski sacīja.

Lords Vinters ieradās norunātajā stundā, bet Atoss, iepriekš brīdināts, iegāja otrā istabā. Anglis sastapa d'Artanjanu vienu pašu, un, tā kā pulkstenis bija jau gandrīz astoņi, tad abi tūlīt devās pie milēdijas Klarikas.

Lejā viņus gaidīja lepna kariete ar diviem spēcīgiem zirgiem, tie viņus vienā mirklī aizvizināja uz Ruajala laukumu.

Milēdija Klarika d'Artanjanu uzņēma diezgan atturīgi. Viņas savrupmāja bija iekārtota ļoti grezni. Kaut gan vairums angļu kara dēļ jau bija pametuši Franciju vai arī dzīrās izbraukt, mi­lēdija nupat bija izdevusi diezgan lielu summu savas mājas iekār­tošanai; tas liecināja, ka uz viņu neattiecas rīkojums par angļu izraidīšanu.

—  Jūs redzat jauno muižnieku, — lords Vinters teica savai māsai, stādīdams priekšā d'Artanjanu, — kura rokās atradās mana dzīvība, bet viņš nevēlējās izmantot savu priekšrocību, kaut gan mēs bijām divkārtēji ienaidnieki, jo, pirmkārt, es biju viņu ap­vainojis, otrkārt, esmu anglis. Tāpēc pateicieties viņam, kundze, ja jūtat pret mani kaut cik draudzības.