D'Artanjans jautāja nabaga meičai, kas viņai noticis, bet atbildes vietā viņa izvilka no kabatas vēstuli un pasniedza to jaunajam gaskonim.
Vēstule bija rakstīta ar milēdijas roku, tikai šoreiz šī vēstule bija adresēta nevis grāfam de Vardam, bet d'Artanjanam.
Viņš atplēsa vēstuli un lasīja:
«Dārgais d'Artanjana kungs, nav labi tā pamest novārtā savus draugus, sevišķi tad, kad gatavojaties drīz viņus atstāt uz ilgāku laiku. Mans svainis un es vakar un aizvakar gaidījām jūs veltīgi. Vai tāpat būs šovakar?
Ar visu atzinību lēdija Klarika.»
— Tas ir pavisam vienkārši, — d'Artanjans sacīja, — es jau gaidīju šādu vēstuli. Grāfa de Varda izredzēm krītoties, manējās ceļas.
— Vai jūs iesiet pie viņas? —, Ketija jautāja.
— Paklausies, mīļais bērns, — atteica gaskonis, cenzdamies pats savas acīs attaisnoties par Atosam dotā solījuma pārkāpšanu, — tev jāsaprot, ka nebūtu saprātīgi neierasties uz tik noteiktu ielūgumu. Ja es neietu, milēdija nevarētu saprast, kāpēc esmu pārtraucis apmeklējumus, un sāktu kaut ko nojaust. Un, kas var zināt, cik tālu spēj aiziet tāda rakstura sievietes atriebība?
— Ak Dievs! — Ketija iesaucās. — Jūs aizvien protat visu tā attēlot, ka jums iznāk taisnība. Bet jūs atkal mīlināsieties ar viņu, un, ja šoreiz jūs viņai iepatiksieties ar savu īsto vārdu un patiesajā izskatā, tad tas būs ļaunāk nekā pirmo reizi!