Nelaimīgā meiča ar nojautu daļēji uzminēja, kam jānotiek turpmāk.

D'Artanjans kā vien spēdams nomierināja viņu, apsolīdamies nepadoties milēdijas kārdinājumiem.

Viņš uzdeva Ketijai atbildēt milēdijai, ka esot pateicīgs par tās labvēlību un izpildīšot viņas vēlēšanos. Rakstīt jauneklis ne­uzdrošinājās, jo baidījās, ka nespēs tā pārgrozīt rokrakstu, lai milēdijas ievingrinātās acis to nepazītu.

Tieši pulksten deviņos d'Artanjans bija Ruajala laukumā. Va­rēja redzēt, ka sulaiņi, kas priekšistabā gaidīja, bija brīdināti, jo viens no viņiem, tikko d'Artanjans ienāca, metās ziņot milēdijai, iekams jauneklis paguva apjautāties, vai viņa pieņem.

—   Ievediet! — milēdija aprauti pavēlēja, bet viņas balss bija tik spalga, ka d'Artanjans to izdzirdēja priekšistabā.

Sulainis ieveda viņu pie milēdijas.

—   Neesmu mājās nevienam, — milēdija sacīja. — Vai sapro­tat? Nevienam.

Sulainis aizgāja.

D'Artanjans ziņkārīgi paskatījās uz milēdiju: viņa bija bāla, acis nogurušas — vai aiz asarām vai bezmiega. Istabā acīm re­dzot ar nodomu nebija iedegtas tik daudzas sveces kā parasti, un tomēr jaunajai sievietei neizdevās noslēpt divu pēdējo dienu dru­džaino nemieru.

D'Artanjans tuvojās viņai laipni kā aizvien. Ar milzīgu piepūli viņa centās uzsmaidīt jauneklim, bet mākslotais smaids neizdzēsa milzīgā satraukuma pēdas.