Kad d'Artanjans apvaicājās, kā milēdija jūtoties, viņa atbildēja.
— Slikti, ļoti slikti.
— Tad jau esmu ieradies nelaikā, — d'Artanjans teica, — jums, bez šaubām, vajag atpūsties. Es iešu projām.
— Nē! — milēdija sacīja. — Tieši otrādi, palieciet, d'Artanjana kungs! Jūsu patīkamā sabiedrība mani izklaidēs.
«Oho! Viņa nekad nav bijusi tik piemīlīga,» d'Artanjans nodomāja. «Man jābūt piesardzīgam.»
Cik vien spēdama sirsnīgā tonī viņa sāka risināt asprātīgu sarunu. Drudžainais satraukums, kas brīdi bija milēdiju pametis, atkal saviļņoja viņu, iededza acīs spīdumu, vaigos krāsu, lūpās sārtumu. D'Artanjana priekšā atkal bija kirke, kas jau agrāk bija viņu savaldzinājusi ar savu burvīgumu. Mīlestība, ko viņš bija uzskatījis par izdzisušu, bija tikai iesnaudusies un nu atmodās viņa sirdi ar jaunu spēku. Milēdija smaidīja, un viņš juta, ka šī smaida dēj ir gatavs sevi pazudināt.
Tikai mirkli viņš juta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem.
Milēdija kjuva aizvien valodīgāka. Viņa jautāja d'Artanjanam, vai tam esot mīļākā.
— Ak vai! — d'Artanjans iesaucās, tēlodams dziju aizkustinājumu. — Kā jūs varat būt tik cietsirdīga un jautāt man kaut ko tādu? Kopš jūs ieraudzīju, es elpoju un dzīvoju tikai ar jums un jums!
Milēdija dīvaini pasmaidīja.