— Mans kungs, es nerunāju ar jums.
— Toties es runāju ar jums! — attrauca jauneklis, dziļi sašutis par šo bezkaunības un labu manieru, godbijības un nicināšanas maisījumu.
Nepazīstamais, viegli smaidīdams, vēl mirkli noskatījās uz d'Artanjanu, tad atgāja no loga, lēni iznāca pagalmā un nostājās pāris soļu attālumā no jaunekļa tieši pretī tā zirgam. Svešā muižnieka mierīgā savaldība un zobgalīgā sejas izteiksme kāpināja viņa sarunas biedru jautrību, kuri bija palikuši pie vaļējā loga.
Redzēdams viņu tuvojamies, d'Artanjans bija pavilcis pēdas garumā zobenu no maksts.
— Sis zirgs patiesi ir vai, pareizāk sakot, savā jaunībā bijis zeltaini dzeltens, — nepazīstamais turpināja uzskaitīt savus pētījumus, vērsdamies pret klausītājiem, kas stāvēja pie loga, un nelikdamies ne zinis par d'Artanjana niknumu, kaut gan jaunais gaskonietis atradās starp viņu un viņa sarunas biedriem. — Botānikā šī krāsa ir plaši izplatīta, bet zirgiem līdz šim laikam sastopama ļoti reti.
— Kas neuzdrošinās smieties par zirga saimnieku, smejas par zirgu! — trakās dusmās iesaucās de Trevila sekotājs.
— Mans kungs, es smejos reti, — nepazīstamais atteica,— un to jus pats varat redzēt no manas sejas izteiksmes. Toties es vēlos paturēt tiesības smieties, kad man tīk.