— Un es, — uzsauca d'Artanjans, — es neatjaušu kādam smieties, kad man tas nepatiks!
— Vai patiesi? — iejautājās nepazīstamais vēl mierīgāk. — Tas jau ir gluži taisnīgi, — viņš piebilda un apgriezies dzīrās doties uz viesnīcas vārtu pusi, pie kuriem d'Artanjans ierazdamies bija ievērojis apseglotu zirgu.
Taču d'Artanjans nebija tas cilvēks, kas ļauj aiziet vīram, kurš uzdrošinājies viņu izsmiet. Jauneklis izvilka zobenu no maksts pavisam un metās pakaļ zobgalim, skaļi saukdams:
— Griezieties atpakaļ, kungs, griezieties apkārt, lai man nebūtu jāuzbrūk jums no muguras!
— Man uzbrukt? — ieteicās uzrunātais un strauji apgriezās, paskatīdamies uz jaunekli ar dziļu izbrīnu un nicinājumu. — Ko jūs sakāt? Jūs esat prātu zaudējis!
Pēc tam pusbalsī, it kā pats ar sevi runādams, svešinieks turpināja:
— Cik žēl! Kāds lielisks atradums viņa majestātei, kas malu malās meklē drosmīgus vīrus, lai papildinātu savu musketieru rindas!
Viņš tikko paguva izteikt šos vārdus, te d'Artanjans deva viņam tik spēcīgu triecienu ar zobena smaili, ka, iespējams, nepazīstamais būtu jokojis pēdējo reizi savā mūžā, ja laikus neatlektu atpakaļ. Nu viņš redzēja, ka nav vairs nekādi joki, steigšus izrāva zobenu, pievērsās pretiniekam un dzīrās nopietni aizstāvēties. Bet tai pašā mirklī viņa abi klausītāji un viesnīcas saimnieks, apbruņojušies ar rungām, lāpstām un krāsns biguļiem, metās virsū d'Artanjanam.