Negaidītais, straujais uzbrukums pilnīgi pārvērta divcīņu; kamēr d'Artanjans pagriezās pretī uzbrucējiem, lai mē­ģinātu atsist belzienu krusu, viņa pretinieks mierīgi iebāza zobenu atpakaļ makstī; no cīņas darbības personas viņš atkal pārvērtās par skatītāju un šo lomu tēloja ar parasto aukstasinību.

—   Sasodītie gaskonieši! — viņš tomēr nomurmināja. — Uz­sēdiniet to karstgalvi viņa oranžkrāsas zirgā, un lai viņš taisās, ka pazūd.

—   Papriekš es tevi, gļēvuli, nogalināšu! — uzbļāva d'Artan­jans, kā spēdams atgaiņādams uzbrucējus un ne soli neatkāpda­mies, kaut arī tie vārda pilnā nozīmē viņu apbēra ar sitieniem.

—   Gaskoniešu lielība! — muižnieks nopurpināja. — Goda vārds, tie gaskonieši ir nelabojami! Nu tad turpiniet vien, ja jau viņš tā vēlas. Kad būs noguris, tad pats pateiks, ka ir diezgan.

Bet svešinieks vēl nezināja, ar kādu spītnieku viņam bija darī­šana; d'Artanjans nebija tas vīrs, kas jebkad lūdz žēlastību. Cīņa turpinājās vēl dažas sekundes; galu galā d'Artanjans, galīgi zau­dējis spēkus, izlaida no rokām zobenu, ko viens nūjas belziens pārlauza uz pusēm. Otrs belziens trāpīja viņam pa pieri un no­trieca no kājām; viņš bija noplūdis asinīm un gandrīz bezsamaņā.

šai mirklī no malu malām uz notikuma vietu sāka steigties ļaudis. Baidīdamies no trača, saimnieks ar kalpu palīdzību ienesa ievainoto virtuvē, kur tam sniedza kaut kādu palīdzību.