Pa to laiku nepazīstamais muižnieks atkal bija atgriezies savā vietā pie loga un diezgan nepacietīgi vēroja aizvien pieaugošo pūli, kas acīm redzami sagādāja viņam lielu nepatiku.
— Kā tad klājas tam neprātim? — viņš iejautājās, izdzirdis veramies durvis un pievērsdamies ienākošajam saimniekam, kas ieradās apvaicāties par viesa veselību.
— Vai jūsu gaišība ir sveiks un vesels? — viesnīcnieks savukārt jautāja.
— Jā, mīļais saimniek, esmu pilnīgi sveiks un vesels, bet es gribētu zināt, kas noticis ar mūsu jaunekli.
— Viņam iet labāk, — saimnieks atbildēja. — Viņš pilnīgi zaudējis samaņu.
— Vai patiesi? — muižnieks sacīja.
— Bet pirms tam viņš vēl, saņēmis pēdējos spēkus, sauca pēc jums un prasīja gandarījumu.
— Tad jau šis puisis ir gatavais velns! — nepazīstamais iesaucās.
— Nē jel, jūsu gaišība, — saimnieks, nicīgi savilcis lūpas, atteica. — Kas nu tas par velnu! Kad viņš zaudēja samaņu, mēs apčamdījām viņu. Sainītī viņam ir tikai viens krekls un makā vienpadsmit ekiji, un tomēr viņš pat ģībdams vēl gvelza: ja tā kaut kas būtu atgadījies Parīzē, tad jums būtu vajadzējis uzreiz nožēlot savu rīcību, turpretī tagad jums nākšoties to nožēlot vēlāk.