— Nu tad viņš laikam ir kāds pārģērbies princis, — nepazīstamais vienaldzīgi piezīmēja.
— Stāstu jums, jūsu gaišība, to visu tādēļ, — saimnieks turpināja, — lai jūs piesargātos.
— Vai viņš savās dusmās nepiesauca kādas personas vārdu?
— Kā tad ne! Sizdams sev pa kabatu, viņš draudēja: «Redzēsim, ko darīs de Trevila kungs, kad dabūs zināt, kā te apvainots cilvēks, kas atrodas viņa aizbildniecībā.»
— De Trevila kungs? — nepazīstamais, redzami ieinteresēts, pārjautāja. — Sizdams sev pa kabatu, viņš nosauca de Trevila kunga vārdu? … Labais saimniek, esmu pārliecināts, ka jūs ieskatījāties arī šajā kabatā, kad jauneklis bija zaudējis samaņu. Kas tur bija?
— Musketieru kapteinim de Trevila kungam adresēta vēstule.
— Tiešām?
— Jūsu gaišība, viss ir tieši tā, kā man bija tas gods jums ziņot.
Saimniekam nebija sevišķi vērīga acs, tāpēc viņš nepamanīja, kā pie šiem vārdiem pārvērtās nepazīstamā muižnieka sejas izteiksme. Tas noraizējies sarauca uzacis, atiedams no palodzes, uz kuras visu laiku bija ar elkoni atbalstījies.
— Pie joda! — nepazīstamais norūca caur zobiem. — Vai tiešām Trevils būtu man uzsūtījis šo gaskonieti? Puisis ir vēl tik jauns! Taču zobena cirtiens ir un paliek zobena cirtiens, lai arī cik vecs būtu cilvēks, kas to cērt, un pret tādu zēnu vismazāk mostas aizdomas. Bet reizēm pietiek ar mazu šķērsli, lai traucētu sasniegt lielu nodomu.